Labdien!
Pēc aicinājuma Jūsu mājaslapā nolēmu padalīties savā adīšanas pieredzē.
Agrākos skolas gados es labprātāk šuvu, ne adīju, jo gribējās tikt pie rezultāta ātrāk, ne piņķerēt mazos valdziņus. Bet īstā adīšanas pasaule man iesākās tad, kad izgāju tautās pie lauku puiša. Jaunajā mājvietā uzgāju pamatīgus vilnas dzijas krājumus. Un ko nu? - aiz nevēlēšanās šķirties no tādas bagātības, nevēloties labprātīgi to atdot arī kodēm, ķēros pie pirmajām zeķēm, ko uzadīju burts burtā no Ģimenes enciklopēdijas 3.sējuma. Man bija nepilni 20 gadi. Tas gan ir vienīgais apraksts, ko līdz šim esmu adījusi pilnīgi bez jebkādām novirzēm. Citos gadījumos kā likums improvizēju. Pēc šī algoritma adītās zeķes nešļūk no kājas un visādi citādi ir manam vīra kungam pilnīgi neaizstājamas. Citu adītāju veikumu neatzīst. Bet arī man no tā laika papēdis vairs nav ķīniešu ābece, kā tas bija skolas gados. Bet ātrgabalus adu nu jau ar mašīnu, ko iegādājos pirms 3 gadiem un apguvu pašmācības ceļā. Un nu maisam gals vaļā. Attēlos manis tamborētie puscimdiņi vedekliņai no alize lanagold divos pavedienos. Nu visi laimīgi! Vedeklas tiek draudzeņu apskaustas, ka tik eleganti apadītas. Es laimīga vīramāte kvadrātā! Un arī dvīņu mazmeitiņām tiek pa savam adījumu prieciņam. Mūsu sešgadnieces jau iemācīju cilpot ar cilpojamo alize puffy dziju. Lai rociņas strādā! Lai visiem prieks!